Pirmais februāra ieraksts.

Sveicināti mani mīļie:) jā,arī tie, kas mani nevar ciest. Šodien izlasīju kādu jauku tekstu,kas man lika aizdomāties. Ko un kurš saprot kā mīlestību? Vai tas ir pilnīgi nevajadzīgs vārds? Es nezinu, ko tas nozīmē - es tikai zinu,ka tāds ir. Bet,kā jau mēs visi, es to lietoju ikdienā, atgādinu to saviem mīļajiem... Nezinot tā nozīmi. Varbūt kāds mani apgaismos? Kā izskatās mīlestība? Daudzi runā arī par rozā brillēm. Kas TĀS tādas?? Man tādu nebija. Kad iepazinos ar savu dārgo vīriņu, man uzreiz bija - Doh,varēja vismaz bārdu nodzīt pirms randiņa un nevilkt pusizdilušas bikses kājās un pēc pēdējās lekcijas, dēļ kuras viņš pašlaik tā ož, varēja tak ieiet dušā? Es pamanīju visus trūkumus, līdz pēdējam sīkumam. Un tāpat mēs esam blakus viens otram, precēti un audzinam mazo ķiparu. Nebija briļļu. Nekā tāda. Bet pat bez tām brillēm, es, lai iepatiktos tam "čalim no laukiem",( kā es ,lepnā rīdziniece, viņu saucu) gāju pāri akmens tiltam ar kurpēm,kas man ir vienu izmēru par mazu (ok,pusizmēru:D) un braši turējos. Kāpēc? Man nav ne jausmas. Citreiz arī uznāk doma - ko es te daru? Vai tā tam visam bija jābūt? Bērns, laulība, ģimene... Ikdienā izliekos,ka neko neredzu. Izliekos (?!), ka esmu laimīga. Vai esmu? Es nezinu. Kas ir laime? Man šodien slikts garīgais, tāpēc izliekos par muļķīti. Bet varbūt tomēr kāds apgaismos?