Uuuuj...

Labrīt! Šodien jūtos, maigi sakot, slikti. Nē,nē,nē, nekas nav noticis, ģimenē viss kārtībā un tā,bet... Laikam slima esmu. Vakar uzpampa smagana, domāju - gudrības zobs nāk (cerēju,ka būšu gudra) bet nekā - vakarā sāka sāpēt kakls un es spratu, kas par lietu. Mandeles tā kā cukurmaisi. Lab, tik traki jau nav, bet nu lielas gan:( Jūtos kā no centrifūgas izkāpusi. Nav spēka pat dēlu pacelt. Bet nu, ko nu par mani...
Mazais staigā!!!! No sākuma gāja tikai pie rokas, bet mēs šo piemānījām - ielikām otiņu rokas vietā un viss notiek:D nu tā... paldies par uzmanību:)

Hmmm...

Šodien pamodos ar jocīgu saūtu, ka kaut kas trūkst... Nuja, protams, mani no rīta neviens nesabučoja:D Nē, nu tas jau nav tik traki, bučas es saņemu vienmēr pietiekošā daudzumā... Varbūt pat... par daudz :) bet tas jau nav slikti, man par to tikai prieks. Citreiz pēc vārdiem "mīlu tevi" un bučas vai vienkārši cieša un mīļa apskāviena, es domāju - par ko viņš mani tā dievina? Laikam jau, man to saprast:) Bet labi vien ir, jo tik sarežģītas lietas nevajadzīgi noslogo manas domas:D man tomēr tā galviņa tāda negudra:) Jā, tūlīt laikam dabūšu pa pakaļu :D bet ne par to ir stāsts... Es naktī dzejoju. Nē, nopietni. Es nosapņoju rindas. Lūk, te dažas būs:
Kad spožās saules stari
Manā mājā ielaužās...
Liekas,
Viss ir perfekti.
Kad mēness gaisma logā iespīd,
Liekas,
Nakts mūs sargā
Un eņģeļi sargā mūsu miegu.
Un aukstie ziemas vakari...
Liek samīļot sev tuvos
Lai ķermeni nepārņem netīkams drēgnums,
Lai mīlestība nesasalst,
Lai smaids ir mūsu sejās...
Lai visi,visi pasaulē
Sadotos rokās.
Samīļotu kaut vai savu kaķi.
Un siltums sirdī ienāk.


Nē, nu nav jau nekas dižs, es jau nelielos. Tik jocīgi, kā var miegā dzejot? Varbūt, tā nav gluži dzeja... Bet vārdi sasilda:) Un tas ir galvenais:)

Bagātība?

Man šodien kāds pavaicāja, kas ir bagātība. Kur tā slēpjas? Vai naudā? Šķiet, ka tu, manu mazo draudziņ, būsi kaut ko pārpratis. Vai alu cilvēkiem bija nauda? Nebija. Bet viņi uzskatīja sevi par bagātiem. Jo tur bija draudzība un mīlestība. Laime, galu galā. Manā bagātība, mana laime ir mana ģimene,kura nu ir visai kupla... Vēl pavisam nesen man nebija pilnīgi neviena, bet par to gan labāk nerunāt - es sākšu raudāt. Tagad man ir viss:) Sākot ar burvīgo dēliņu un beidzot ar vīra māsām un brāli un viņu bērniem. Visi šie burvīgie cilvēki ir vienmēr manā tuvumā, vienmēr saprot un atbalsta. Kā reiz man teica viens cilvēciņš, kurā sākumā negribēju ieklausīties - Tu esi nokļuvusi labā, pieklājīgā ģimenē. Novērtē to un esi tāda, par kādu viņi priecātos. Tas mani aizskāra. Likās - vai tad tiešām esmu tik slikta? Es mainījos. Patiesībā, es mainos vēl joprojām un mainīšos, šķiet, visu mūžu, taču es vairs neesmu tāda, kā āgrāk. Es sapratu, kāpēc no manis novērsās. Jā, es joprojām esmu rupja un citreiz nevaldāma, taču es pilnveidojos, mācos savaldīties (kas ir diezgan grūti) un saprast citus man tuvos. Šķiet, pēc pusotra gada ilgas dzīves viņiem blakus, viņi mani ir pieņēmuši, sapratuši, varbūt pat iemīlējuši. Mūsu kāzās es pamanīju savas topošās vīramātes asaras. Es ilgi domāju - vai tad esmu tik slikta, ka jāraud? Bet tad es atpazinu laimes asaras, kādas pašai bieži ritējušas pār vaigiem. Prieka dzirkstelīte. Un neaizmirstami vārdi - Tu man esi kā pašas meita. Tagad, to visu atceroties, skudriņas skrien.... Tik patīkami:) Tad nu es gribēju pateikt lielum lielu paldies par to, ka jūs visi man esat:) Es zinu, ka viens šo ierakstu noteikti nelasīs, bet es gribētu pateikt - varbūt kāds nodos - tavs "Pati čau" man liek psmaidīt pat vislielākās krīzes laikā:) Lūk, mana bagātība, mana laime īsumā.. Bet visu jau nepateiksi - nepietiks ne vietas, ne vārdu:)