Hmmm...

Šodien pamodos ar jocīgu saūtu, ka kaut kas trūkst... Nuja, protams, mani no rīta neviens nesabučoja:D Nē, nu tas jau nav tik traki, bučas es saņemu vienmēr pietiekošā daudzumā... Varbūt pat... par daudz :) bet tas jau nav slikti, man par to tikai prieks. Citreiz pēc vārdiem "mīlu tevi" un bučas vai vienkārši cieša un mīļa apskāviena, es domāju - par ko viņš mani tā dievina? Laikam jau, man to saprast:) Bet labi vien ir, jo tik sarežģītas lietas nevajadzīgi noslogo manas domas:D man tomēr tā galviņa tāda negudra:) Jā, tūlīt laikam dabūšu pa pakaļu :D bet ne par to ir stāsts... Es naktī dzejoju. Nē, nopietni. Es nosapņoju rindas. Lūk, te dažas būs:
Kad spožās saules stari
Manā mājā ielaužās...
Liekas,
Viss ir perfekti.
Kad mēness gaisma logā iespīd,
Liekas,
Nakts mūs sargā
Un eņģeļi sargā mūsu miegu.
Un aukstie ziemas vakari...
Liek samīļot sev tuvos
Lai ķermeni nepārņem netīkams drēgnums,
Lai mīlestība nesasalst,
Lai smaids ir mūsu sejās...
Lai visi,visi pasaulē
Sadotos rokās.
Samīļotu kaut vai savu kaķi.
Un siltums sirdī ienāk.


Nē, nu nav jau nekas dižs, es jau nelielos. Tik jocīgi, kā var miegā dzejot? Varbūt, tā nav gluži dzeja... Bet vārdi sasilda:) Un tas ir galvenais:)